UMURGAS SV. MARIJAS DEBESĪS UZŅEMŠANAS BAZNĪCA 

SVĒTĀ PATRONESE. Dievmāte svētā Marija. Baznīcas pilns nosaukums ir sagla­bājies Rīgas jezuītu kolēģijas 1606. gada ziņojumā - Umurgas Svētlaimīgās Jaunavas debesīs uzņemšanas baznīca (latīņu valodā templum beatae Virginis Asumptae in Ubner - Kurtz 1925, 181). 1630. gada arklu revīzijas protokolā - Wainsell, S. Marien Kirche (LVVA, 7348. f., 1. apr., 3.1., 178. lp.).

ADRESE. Limbažu novads, Umurgas pagasts.

NOVIETOJUMS. Ap 6 km uz austrumiem no Limbažiem, lielceļa malā, kas ved no Limbažiem uz Valmieru un kur atzarojas ceļš uz Vainižiem, Rozulu un Cēsīm, apdzīvotas vietas Umurgas centrā.

VĒSTURES ZIŅAS. Umurga bija viens no deviņiem Rīgas arhibīskapijas lībiešu jeb rietumu gala draudžu novadiem (Šterns 1969,14). Umurgas draudzes novada teritorija sakrita ar 14. gs. celtās arhibīskapa Vainižu saimniecības pils novadu. Tā kā draudzei un baznīcai kopš 14. gs. ir Umurgas vārds, jāsecina, ka draudze un baznīca šeit bija pirms arhibīskapa pils celšanas. Citādi tās būtu ieguvušas Vainižu vārdu. Umurgas - vācu valodā Ubbenorgen, vēlāk Ubbenorm - nosau­kumu draudzes novads pārņēma no Umurgas jeb Sārumu muižas, kas atradās Sārumu ezera krastā, 10 km uz dienvidiem no baznīcas. Umurgas draudzes novads pirmo reizi senrakstos minēts 1400. gadā (Dopkewitsch 1933; LGUI, nr. 152), bet draudzes baznīca pastāvēja daudz agrāk. Tās baznīckunga jeb plebāna Arnolda Kopmana (domino Arnoldo Koopmann iplebano eclesie parro- chialis in Ubbenorghe) vārds kādā dokumentā atrodams jau 1385. gadā (LGU I, nr. 116). Rīgas arhibīskapijā baznīckungu izraudzīšanas un iecelšanas tiesības piederēja arhibīskapam, bet, ja kāds vasalis bija uzcēlis baznīcu savā lēņu no­vadā un arhibīskaps tai bija piešķīris draudzes baznīcas tiesības, tad vasalim arī bija tiesības izraudzīt baznīckungu. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad dažās Livonijas baznīcās priesterus ir apstiprinājis pāvests (1354. g. Ērgļos, 1363. g. Koknesē, 1371. un 1419. g. Limbažos un 1406. g. Umurgā; sk. Šterns 1997,55).

Paša pāvesta apstiprināts baznīckungs liecina, cik nozīmīga un ienesīga toreiz bija lielā Umurgas draudze. To, ka Umurgas baznīca bija iecienīta ap­kārtējo sīko feodāļu vidū, norāda vairāku vikāriju dibināšana 1507., 1510., 1521. gadā pie sānu altāriem, kas veltīti svētajam Nikolajam un svētajam Jēkabam (LGU II, nr. 56, 92, 352).

Baznīcas vēstures literatūrā atradīsim vairākus minējumus, kad celta tagadējā Umurgas mūra baznīca. Senākais uzskats ir, ka baznīcas celšana notika tajā laikā, kad novadā radās mūra pils. Tā kā arhibīskapa pils tapšana Vainižos pēc J. G. Arnta 1753. gadā publicētā Livonijas piļu saraksta norādīta 1349. gadā, kas gan nav dokumentāri pierādīts, tad arī Umurgas baznīca sais­tīta ar šo laiku (Napiersky 1843).

Tomēr ir saglabājies Rīgas arhibīskapa Mihaela Hildebranda apstiprināts Tila Hercegerādes atraitnes Katrīnas Orgisas dāvināšanas akts 1496. gada 22. martā. Dokumentā ziņots, ka uz sev piederošas zemes Limbažu tuvumā viņa ir cēlusi draudzes baznīcu, no arhibīskapa ieguvusi priestera iecelšanas tiesības tajā, kā arī sev baznīcā sola vietu un korī dusas vietu (LGUI, nr. 652). So Katrīnas Orgisas celto draudzes baznīcu saista gan ar Limbažu Sv. Bērtuļa, Viļķenes Sv. Katrīnas, gan arī ar Umurgas Sv. Marijas baznīcu. Pēdējo uz­skatu dedzīgi aizstāvēja Umurgas draudzes mācītājs H. E. fon Hiršheits (Hiršheydt 1896). Viņa laikā 1896. gadā svinīgi atzīmēja Umurgas baznīcas 400 gadu jubileju un pašā baznīcā blakus altārim piestiprināja baltu marmora piemiņas plāksni par godu baznīcas celšanai 1496. gadā. Šis uzskats drau­dzē un garīdznieku vidū ir saglabājies vēl mūsdienās, 1996. gadā atzīmējot Umurgas baznīcas 500 gadu jubileju (Vasks 1996).

Taču vēsturnieki N. Bušs (Busch 1908) un I. Šterns (1997) uzskata, ka minētais dokuments attiecas uz toreizējo Limbažu lauku draudzes Sv. Bērtuļa baznīcu. Mākslas vēsturnieks B. Vipers, kurš savā pētījumā sīki analizē senās koka skulptūras no Umurgas baznīcas vecā altāra, piekrīt šīs baznīcas būves sākumam 15. gs. (Vipers 1937, 68). Arhitektūras vēstures pētnieks arhitekts J. Zilgalvis, sīkāk nepaskaidrojot, Umurgas baznīcas celšanu saista pat ar 1596. gadu (Eiropa 1999, 53).

Mūsu viedokli par Umurgas mūra baznīcas sākotni izteiksim pēc celtnes sīkāka apraksta šī šķirkļa beigās.

Nav saglabājušās ziņas, cik daudz Umurgas dievnams postīts Livo­nijas kara laikā, lai gan Limbažus maskavieši izlaupīja un nodedzināja jau 1558. gadā. Pēc Livonijas kara Vidzeme kļuva par Lietuvas un Polijas ap­vienotas karalistes sastāvdaļu. Bija izveidota Livonijas bīskapija ar rezidenci Cēsīs. Sajā laikā sakopa un izgreznoja arī katoļu atgūto Umurgas baznīcu. 1586. gadā Vainižu pils pārvaldnieks Matiass Brnikovskis un divi vietējie muižnieki Jakobs Švarcs un Johans Brinks dāvināja Umurgas baznīcai Han­sa Meiera Rīgā lietu bronzas zvanu (Hiršheydt 1896, 22), kas baznīcas tornī saglabājies līdz mūsdienām. Zemes un ienākumus, ko Umurgas draudze zaudēja reformācijas laikā, tai atdeva Polijas karalis Sigismunds III 1596. gada 10. aprīlī: "Svētās dievmātes baznīcai Umurgā, kas slavena ar savām grēku atlaidēm un dziedinošiem brīnumdarbiem, 2 ½ arkla zemes priekš katoļu dievkalpošanas”, Rīgas jezuītu kolēģijas 1606. gada pārskatā atzīmēti kārtējie brīnumi, kas notikuši "slavenajā Svētlaimīgās Jaunavas debesīs uzņemšanas baznīcā Umurgā, kur dievkalpojumus vada viens no mūsējiem", t.i., jezuīts (Kurtz 1925, 181). Tas ir senākais zināmais Umurgas baznīcas pilna nosau­kuma minējums.

Katoļu baznīcas 1613. gada vizitācijas protokolā draudze pirmo reizi no­saukta par Vainižiem un Umurgu (Wansel et Vnburg - Bazn. vizit. 1613, 57), lai gan 15. un 16. gs. lēņu piešķiršanas dokumentos parasti minēta vienīgi Umurgas draudze. Tikai vienu reizi 1528. gadā izdotā senrakstā norādīts, ka zeme atrodas Vainižu apgabalā un Umurgas draudzē (im Gebiet zu Weynszel und Kerspel zu Ubbenorgen gelegen - LGU II, nr. 470). 1613. gada protokolā tālāk minēts, ka baznīcā kalpo Jākoba Skaidiņa kungs no Limbažiem. Umurgas baznīcai, kas iepriekš bija izcili celta, iekšpusē un ārpusē skaisti greznota un pirms šī kara draudze to labi aprūpēja, tagad, t.i., 1613. gadā, kā baznīcai, tā tornim jumts ir ar caurumiem, pa kuriem lietus tek iekšā (Bazn. vizit. 1613,57). No šīm skopajām piezīmēm uzzinām, ka dievnamam jau 16. gs. bija tornis un ka celtne cieta poļu-zviedru kara (1600.-1629. g.) pirmajos gados.

Vidzemei nonākot Zviedrijas valdījumā, 1624. gadā zviedri uzsāka arklu revīziju. Tās protokolā draudzes nosaukums jau ir Vainiži (Waynsel). Atzī­mēts, ka šajā apgabalā ir gatava baznīca (fertige Kirche) ar apzeltītu altāri, bet blakus kambarī (droši vien domāta sakristeja) ir skurstenis un podiņu krāsns. Zvanu kapteinis Doblers ir aizvedis (LVVA, 7348. f., 1. apr., 1.1., 190. lp.). Superintendenta H. Samsona 1630. gada ziņojumā Zviedrijas karalim par baznīcu stāvokli Vidzemē atzīmēts: "Limbaži un Vainiži ir apvienoti, un mācītājam Retgeram Prebstingam ir laba iztikšana. Viņam ir trīs baznīcas zemnieki. Tomēr baznīcu ēkas kā Umurgā, tā Limbažos vajadzētu saglabāt," - t.i., remontēt (Samson 1904, 456). 1630. gada arklu revīzijā minēta Vainižu mūra baznīca, veltīta svētajai Marijai (LVVA, 7348. f., 1. apr., 3.1., 178. lp.).

Par Umurgas baznīcas stāvokli 17. gs. liecina vizitāciju protokoli, kuru noraksti glabājas VKPAI.

1643. gada vizitācijas protokolā minēts, ka mācītājs sūdzas par baznīcas bēdīgo stāvokli. Draudze nelabo ne baznīcu, ne pastorātu (LVVA, 234. f., 1. apr., 3.1.). 1669. gada 19. februāra vizitācijā (LVVA, 234. f., 1. apr., 7.1.) par Umurgas baznīcas ēku atrodamas plašākas ziņas. Baznīca no pamatiem ir mūrēta no akmens, segta ar dakstiņiem, bet to saduršuves nav aizziestas ar javu, tāpēc lietus tek cauri jumtam. Baznīcas grīdu veido kails zemes klons, tikai koris ir izlikts ar dēļiem. Sakristeju sedz velve, bet tai trūkst jumta un logu. Priekšējais zelminis un tornis pirms trim gadiem ir uzcelts no koka. Draudzes telpai trūkst logu, bet korī izsistas visas rūtis. Kancele ir pilnīgi nederīga, toties altāris nevainojams, un aiz tā glabājas vēl viens vecāks altā­ris. Divus cinka altāra svečturus ir dāvinājis majors Hastfers, vēl ir misiņa kristāmtrauks un liels zvans. Mengdenes kundzes vīrs dāvinājis apzeltītu sudraba kausu. Korī abās pusēs altārim minēti apglabātie vietējie muižnieki. Uzskaitīti arī visi darbi, kas tajā ziemā jāveic, - no katra arkla jāpieved 8 labi dēļi, 4 asis gari, lai gatavotu baznīcai griestus. Jumtam jāgādā 3 mucas kaļķu un pa 5 dakstiņiem no katra arkla. Logu gatavošanai no katra arkla jāmaksā pa ½ valsts dāldera, lai sagādātu stiklu, svinu, logu rāmjus, dzelžus un sa­maksātu meistaram algu. Jāgatavo jauna kancele. Pēc gada - 1670. gada 14. septembra vizitācijā - konstatēts, ka jābūvē pastorāts, bet baznīcas re­monts notiek lēni (LVVA, 234. f., 1. apr., 7.1., 128. lp.).

Pagāja vēl desmit gadu, un 1680. gadā sakarā ar muižu reducēšanu atzīmēts, ka Umurga, kas savulaik bija viena no greznākajām Vidzemes baznīcām, "savas ārējās un iekšējās profanācijas dēļ izskatā līdzinās vairāk cūku kūtij nekā dievnamam^”. Baznīcu dievkalpojumiem slēdza, jo "tā bija stāvējusi pilna sniega un lietus" (Kampe 1937a, 39). Jau nākamajā, 1681. gadā no Limbažu ķieģeļnīcas Umurgas baznīcai piegādāts 3000 dakstiņu, bet 1685. gadā - 5300 ķieģeļu un vel 740 dakstiņu. 1697. gada baznīcai minētas jau draudzes telpas koka velves (Kampe 1937a, 50, 73).

Trūkst ziņu, kādu postu Umurgas baznīcai nodarīja krievu karapūļ: Ziemeļu kara laikā. Ir saglabājušies līgumi no 1709. gada, kuros mūrnieks Jirgens Klunders uzņēmās Umurgas mūra baznīcas ēkai uzmūrēt luktām pamatus, uzcelt no jauna rietumu zelmini un izlabot austrumu zelmini, pa­garināt skursteni sakristejai un salabot jumtu. Savukārt meistars Kristjānis Videkens  apsolīja par 50 valsts dālderiem no ķēniņa līdzekļiem baznīcai uz­likt jaunas spāres, izlabot dēļu velves, uztaisīt luktas virs ieejas, noplēst veco torni un uzcelt jaunu 4 ½ ass (7,62 m) augstumā, kā arī to apjumt ar ozola jumstiņiem (Kampe 1937a, 93,95). Diezin vai pēdējā kara gadā, pirms zviedri zaudēja krieviem Vidzemi, visi uzskaitītie remontdarbi maz realizēti. Vēl pirms 1728. gada Umurgas dievnams atzīts par sabrukušu un jaunceļamu (Kampe 1937a, 43). Baznīcas atjaunošana pabeigta 1728. gadā. Par to liecina minētais gadskaitlis, kas vēl mūsdienās redzams iespiests toreiz no mūra uz­celtajā austrumu zelminī virs draudzes telpas jumta. Arī 1744. gada 13. maitā notikušās vizitācijas protokolā minēts, ka "dievnams no pamatiem atjaunots 1728. gadā" un ir labā stāvoklī (LVVA, 234. f., 1. apr., 14.1., 443. lp.). Atjaunotā baznīca bez lielākiem remontiem pastāvēja visu 18. gadsimtu. Šī gadsimta beigās Umurgas baznīcu zīmēja G. Bergmans un J. K. Broce. Tie ir senākie zināmie Umurgas baznīcas attēli. J. K. Broce savā zīmējumā parāda, ka celtnes rietumu zelminis vēl ir pildrežģa konstrukcijā. Virs tā pa­ceļas koka tornītis. Rietumu fasādē logu nav, bet abās pusēs galvenajai ieejai sienā atrodas divi kontrforsi. Baznīcas dienvidu sienā logu skaits ir tāds pats kā mūsdienās - trīs, bet to izveidojums būtiski atšķiras. Toreiz dievnamam vēl bija viduslaiku gotiskie dvīņulogi (Broce 2002, 27).

Vecās celtnes lielākas pārbūves sākās 19. gadsimtā. Baznīcas 400 gadu jubilejai veltītā brošūrā tās īsi piemin draudzes mācītājs H. Hiršheits (Hiršheydt 1896, 20, 22, 23, 25, 27). 1829. gadā dēļu griesti draudzes telpā nokrā­soti zilā krāsā un ieklāta dēļu grīda. 1842. gadā nojauca baznīcas veco koka tornīti, "jo tas bija sācis draudoši svērties uz baznīcas pusi". 1859.-1860. gadā notika plašāki remontdarbi. Uzcēla tagadējo mūra torni un uzmūrēja celtnes rietumu zelmini. Domājams, ka šajā laikā paplašināti arī baznīcas logi, tiem iegūstot tagadējo izskatu. 1860. gadā noplēsa veco, nelielo sakristeju kora ziemeļu pusē un tā galā uzbūvēja jaunu - tagadējo, kas bija daudz plašāka. Remontdarbi kā baznīcas iekšienē, tā ārpusē turpinājās vēl 1879. gadā. Tad griesti apmesti ar ģipša apmetumu. Sagaidot Umurgas baznīcas iedomāto 400 gadu jubileju, kora logi ieguva krāsainas vitrāžas. Baznīca remontēta arī 1935. gadā. Tajā laikā vēl saglabājušās koka skulptūras no vecā altāra savā glabāšanā pārņēma Pieminekļu valde un nodeva tagadējam Latvijas Nacio­nālajam vēstures muzejam (Muižniece 1984, 33). 21. gs. Umurgas baznīca ieguva jaunu torņa un pašas ēkas jumta segumu.

CELTNES APRAKSTS. Umurgas baznīcu veido lielāka draudzes telpa un zemāks koris. Tagad tā ir vienjoma halles tipa celtne ar lēzeniem koka griestiem. Jau H. Hiršheits 1896. gadā min, ka baznīcai kādreiz bija augstas velves. Pie sienām vēl ir vietas, "kur velves loki izcēlušie ārā" (Hiršheydt 1896, 25). Diemžēl mūsdienās baznīcas sienās šādas vietas vairs nav saskatāmas. Taču zīmīgi, ka draudzes telpas austrumu sienā abās pusēs triumfa lokam ir sa­glabājušies divi pilastri. Tie varētu liecināt, ka sākotnēji Umurgas baznīca, iespējams, bija trīsjomu celtne. Netieši šādu pieņēmumu apstiprina draudzes telpas ievērojamais platums -14,69 metri. Nebūtu bijis viegls uzdevums tik platu telpu pārsegt ar vienu velvi.

Tagadējās baznīcas rietumu galā virs galvenās ieejas paceļas masīvs, plā­nā kvadrātveida mūra tornis ar piramidālu smaili, ko vainago lode un gailis.

Iepriekš baznīcai bija jumta kores koka tornītis. Vai tāds bija jau sākotnējai celtnei, nav zināms.

Baznīcas sienas būvētas no laukakmeņiem kaļķu javā - un tās no abām pusēm ir gludi apmestas. To biezums ir 1,75-2,15 metru. Domājams, ka logu un durvju ailas, kā arī velves bija mūrētas no ķieģeļiem. 1860. gadā kora galā piebūvētajam ģērbkambarim ir ap 70 cm biezas ķieģeļu sienas.

Draudzes telpa ir plānā 21,65 x 14,69 m liels, iegarens četrstūris. Šeit un turpmāk izmēri doti pēc arhitektes Z. Plukas 1952. gadā veiktā baznīcas uzmērojuma (glabājas VKPAI). Telpai ir pa trijiem logiem dienvidu un ziemeļu sienā un diviem rietumu galasienā. Tagadējai baznīcai logu forma ir četr­stūris ar segmenta pārsedzi. Kā jau minēts, vēl 18. gs. beigās sānu sienās bija saglabājušies viduslaiku mazie gotiskie dvīņulogi, bet rietumu sienā J. K. Broce savā zīmējumā logus nerāda. Draudzes telpai ir divas ieejas - gal­venā rietumu un otra mazāka ziemeļu sienas vidū. Domājams, tādas bija arī sākotnējai celtnei. Abu ieeju durvju ailas pārveidotas 19. gadsimtā. Līdz pat 1829. gadam telpas grīdu sedza zemes klons, vēlāk dēļu grīda. Draudzes telpu no kora šķir triumfa loks. Tas ir 5,93 m plats, un tam ir pusloka forma. Katrā pusē triumfa lokam sienā saglabājušies jau minētie 0,6 m platie pilastri.

Koris ir 7,5 x 8,83 m liels. Tagad tas segts ar lēzeniem, apmestiem dēļu griestiem, bet sākotnēji pārsegumam vajadzēja būt krusta velvei. Tomēr sienās velvju pēdas vairs nav saskatāmas. Kora ziemeļu un dienvidu sienā katrā ir pa diviem logiem. Izmēros tie ir mazāki nekā draudzes telpai, bet arī segti ar segmenta pārsedzi. Kora austrumu sienā aiz altāra kādreiz bija liels logs, kura kontūras apmetumā vēl ir samanāmas mūsdienās. 1896. gadā H. Hiršheits uzsver - ja altārgleznai būtu lielāks rāmis, tad tas aizsegtu vecā loga vietu, ko vēl redz gleznas ietvara sānos un augšā (Hiršheydt 1869, 27). Liekas, lai noslēptu vecā loga vietu, Umurgas baznīcas tagadējam altārim visapkārt uz sienas uzkrāsota liela, sarkana baldahīna imitācija. H. Hiršheits vēl min, ka korī pa labi, t.i., ziemeļu sienā, kādreiz bija durvis uz 1860. gadā nojaukto mazo ģērbkambari. Par to vēl tagad liecina sienas apmetumā redzamie dažu laukakmeņu gali. Šai vecajai sakristejai, kas atradās pie kora ziemeļu sienas, kā jau minēts, bija skurstenis un podiņu krāsns, kā arī velves pārsegums. Tagadējā, 1860. gadā piebūvētā sakristeja atrodas vecā kora austrumu galā un veido tā poligonālo noslēgumu - četrstūri ar nošļauptiem stūriem. Ap­lūkojot Umurgas baznīcu no ārpuses, būvvēsturi nezinātājam rodas maldīgs priekšstats, ka ēkai ir poligonāla altārdaļa.

No Umurgas baznīcas kādreizējās greznās iekārtas tikpat kā nekas nav palicis. Bez jau minētā 1586. gadā lietā bronzas zvana draudzes telpā vēl at­rodas 16. gs. beigu misiņa kroņlukturis. Ir saglabājušies koka skulptūru frag­menti no kompozīcijas pie Krustā sistā tēla, kas rotāja baznīcas altāri 16. gs. beigās, - apustulis Jānis un divfigūru grupa, kas attēlo Dievmāti un svēto Magdalēnu (Vipers 1937, 67, 68; Muižniece 1984, 33). Vēl jāpiemin muzejā nonākušās skulptūras no tā sauktās kristāmās mašīnas, kas pēc demontēšanas vēl 1929. gadā mētājās mācītājmājas bēniņos. P. Kampe jau 1929. gadā atklāja (Kampe 1934a), ka 1860. gadā būvētās sakristejas ārpusē slieksni pie durvīm veido fragmenti no viduslaiku kapa plāksnes. Šie trīs kapakmens fragmenti trepju pakāpienā saglabājušies vēl mūsdienās. Tie gatavoti no 23 cm biezas kaļķakmens plāksnes, kuras virspusē stūros bija iekalti apļi ar evaņģēlistu simboliem, bet gar malām iegravēts gotisko minuskuļu raksts. Kapa plāksne ir sazāģēta gabalos, no kuriem divi ar uzrakstu fragmentiem, 35 x -50 cm lieli, veido pakāpiena malas, bet trešais - 51 x 42 cm liels - atrodas tā vidū.

Par to, ka Umurgas baznīca varētu būt celta 14. gs., liecina celtnes plāno­jums, aizmūrētais logs altāra austrumu gala sienā un minētie kapa plāksnes fragmenti ar gotiskā minuskuļa rakstu. Pārējās liecības daudzo vēlāko pār­būvju rezultātā baznīcas sienās ir zudušas.

PĒTĪJUMI. 1772. gadā baznīcu zīmēja G. Bergmans (LVVA, 4038. f., 2. apr., 16.1., 34. lp.). 18. gs. beigās baznīcu zīmēja J. K. Broce (Broce 2002, 27). 1929. gadā baznīcu apsekoja P. Kampe. 1952. gadā baznīcas plānu uzmēroja arhitekte Z. Pluka (glabājas VKPAI).

IZMANTOTĀ LITERATŪRA. LGU I, II; Bazn. vizit. 1613; Hagemeister 1836; Na- piersky 1843; Hiršheydt 1896; Samson 1904; Kurtz 1925; Dopkewitsch 1933; Kampe 1937a; Vipers 1937; Campe 1959; Šterns 1969; Muižniece 1984; Ķip­loks 1987; Vasks 1996; Šterns 1997; Eiropa 1999.

***

Andris CAUNE, Ieva OSE – LATVIJAS VIDUSLAIKU MŪRA BAZNĪCAS 12.gs. beigas – 16.gs. sākums (2010)  (431 – 440 lpp.)