Līdz 1775. gadam mirušie draudzes locekļi tika apglabāti vai nu pašā Umurgas baznīcā vai arī baznīcas tiešā tuvumā- žoga iekšpusē. Pēc tam kapsētu centās ierīkot citā vietā. Vispirms mirušos sāka apglabāt netālu no baznīcas, Limbažu ceļa malā, bet to vietu drīz vien atstāja pārāk augstā gruntsūdens līmeņa dēļ. 1776. gadā tika nozīmēts zemes gabals no "Ķērpu" mājām. tur tad arī ierīkoja tagadējo Umurgas kapsētu, pareizāk sakot, kapsētas vecāko daļu. Vēlāk bija mēģinājumi kapsētu ierīkot vēl citā vietā, netālu no "Lejasķeperu" mājām. Arī tur gruntsūdens līmenis bija pārāk augsts un daudz mirušo tajā vietā neapglabāja. Tā laikam ir tā vieta, kuru vēl tagad vecākie Umurgas iedzīvotāji sauc par "Skoliņu kapiem", jo tie atrodas Umurgas skolas tuvumā. Tā kā 1776. gadā ierīkotā kapsēta bija par mazu, tad divas reizes- 1839. un 1866. gadā, to paplašināja. Arī kapliča tika pārcelta jaunā vietā 1839. gadā. Vecās kapličas vieta vēl šodien ir manāma. tagadējo Umurgas kapliču uzbūvēja 1886. gadā mūrniekmeistars Siliņš. Pēc tā laika Baznīcas priekšnieka Āsteres muižas īpašnieka E. fon Begesaka ierosmes. Kapliča izmaksājusi pa visam 1420 rubļu. /J.Vasks - Umurgas baznīcai 500, 1996./